Latvijas Republikas Senāta
Civillietu departamenta
2023. gada 6. aprīļa
SPRIEDUMS
Lieta Nr. C26112220, SKC-137/2023
Kā redzams, atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17. 1 pantam, kas regulē pārvaldīšanas tiesību atsaukšanu saskaņā ar mājas īpašnieku lēmumu, nepārprotami noteikts, ka šādā gadījumā no pārvaldīšanas līguma izrietošās pušu tiesiskās attiecības var uzskatīt par izbeigtām, ja pastāv divi priekšnoteikumi: 1) pārvaldīšanas uzdevums ir atsaukts, pamatojoties uz likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu dzīvojamās mājas īpašnieku lēmumu; 2) mājas īpašnieks ierakstītā vēstulē ir nosūtījis pārvaldniekam paziņojumu par pārvaldīšanas uzdevuma atsaukšanu.
Pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu iesniegšana un izlemšana ir lietas iztiesāšanas stadijā veicamās procesuālās darbības, kuras nav risināmas kā atsevišķs strīds prasības tiesvedības kārtībā. Līdz ar to, kaut arī rakstveida pierādījuma viltojuma strīds ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai, tas ir piesakāms un izlemjams lietas, kurā tas ir iesniegts kāda noteikta fakta pierādīšanai, iztiesāšanas stadijā (Senāta 2016. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. SKC-231/2016 (C39035113) 7.2. punkts).
Senāta judikatūrā pausta atziņa, ka situācijā, kad lietas dalībnieks nav tikai vienkārši apstrīdējis pierādījumus, bet ir iesniedzis pieteikumu par pierādījumu viltojumu, „[..] tiesa nevarēja turpināt lietas izskatīšanu pirms nebija izlēmusi šo pieteikumu, jo no tā bija atkarīgs, vai [..] iesniegtais dokuments var kalpot par pierādīšanas līdzekli” (Senāta 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-236/2016 (C33306912) 11. punkts). Līdz ar to, ievērojot Civilprocesa likuma 179. pantu, apgabaltiesas pienākums pirms lietas izskatīšanas pēc būtības bija vispirms izlemt pieteikumu par rakstveida pierādījumu viltojumu.